Pēc 27 laulības gadiem vīrs ierosināja padzīvot atsevišķi trīs nedēļas – es piekritu, pat nenojaušot, kā viss beigsies

Sākumā tas šķita nieks – pāris nedēļas atsevišķi. Bet tieši šajā klusumā nācās ieraudzīt, kas patiesībā notiek.

Tas bija parasts rīts, nekas īpašs. Kafija uz galda, abi runājām par to, kā pavadīt nedēļas nogali. Un tad, pavisam mierīgi, it kā starp citu, vīrs pateica vienu teikumu, kas izmainīja visu:
“Varbūt padzīvosim atsevišķi pāris nedēļas? Lai saprastu, kur mēs esam.”

Ko man tagad darīt?

Turpinājumu lasiet zemāk!

Es samulsu, bet piekritu. Tajā brīdī šķita, ka tas būs tikai īss pārtraukums – kā elpas vilciens, lai katrs atpūstos no rutīnas. Toreiz pat nenojautu, par ko šī ideja izvērtīsies.

Mēs bijām kopā 27 gadus. Piedzīvojām daudz: bērnu dzimšanu, darba grūtības un svētkus, bet pēdējos gados kaut kas mainījās. Sarunas kļuva retas, smiekli gandrīz izzuda, un kopīgais laiks aizslīdēja ikdienas rūpēs. Es bieži domāju: man pietrūkst tā vīrieša, ar kuru reiz stāvēju pie altāra. Bet nerunāju par to skaļi, mēs abi izlēmām izlikties, ka viss ir kārtībā. Varbūt tieši tāpēc viņa priekšlikums mani nepārsteidza – drīzāk lika apzināties, ka dzīvojam jau uz ‘plānā ledus’.

Kad viņš aizbrauca, sākumā bija pat vieglāk. Mājas klusums šķita miers – varēju klausīties mūziku, gatavot tikai sev, gulēt bez steigas. Bet jau pēc pāris dienām šis klusums kļuva nemierīgs.

Pārcēlāmies dzīvot kopā Olainē, bet divas nedēļas ar viņu zem viena jumta bija pietiekami, lai saprastu, ka kļūdījos: stāstu, kas nogāja greizi

Rozes septembra beigās vienmēr apberu ar šo vienkāršo sastāvdaļu, lai tās ziedētu bagātīgi līdz pat salnām

Tas vairs nebija miers, bet zvanoša vientulība. Es skatījos telefonā – vai būs kāda ziņa? Vai piezvanīs? Bet nekā. Tad sāku sev jautāt: vai viņam tiešām ir labi bez manis? Vai viņš to visu bija plānojis sen?

Kad biju viena, pirmo reizi pa ilgiem gadiem sāku domāt nopietni. Kad mēs pēdējo reizi apskāvāmies ar siltumu un īstām emocijām? Kad viņš paskatījās uz mani ar patiesu maigumu? Atbildes nebija. Tad sapratu: mēs jau sen dzīvojām kā divi cilvēki zem viena jumta, kurus vieno tikai kopīgi pienākumi, bet ne tuvība.

Mūs noturēja rutīna, nevis mīlestība. Un šī atziņa man šķita grūtāka par pašu domu, ka varētu dzīvot atsevišķi.